Esmu galdnieks no Rīgas. Man četrdesmit divi, un lielāko dzīves daļu esmu pavadījis, pieskaroties koka virsmām. Jātnieki, galdi, virtuves fasādes. Darbs ar rokām nomierina, bet pēc deviņiem vakarā, kad bērni guļ un sieva skatās kriminālseriālu, man bieži paliek tukša sajūta. Kaut kas līdzīgs vieglam juceklim galvā, kuru nevar iztīrīt ar slīpapīru.
Pirms kāda gada draugs no būvbrigādes ieminējās par kādu platformu. Sākumā iebildu, ka kazino internetā man liekas pārāk bezpersonisks. Esmu pieradis taustīt materiālu. Bet kādā lietainā oktobra vakarā, kad sildītājs tik tikko elpoja un visapkārt smirdēja pēc mitras finiera, es reģistrējos. Nedomāju, ka tas kļūs par ieradumu. Drīzāk par veidu, kā piepildīt tukšās stundas, kad jāgaida līme nožūst.
Sākumā viss bija dīvaini un ātri. Es nemācēju saprast līnijas, koeficientus vai skaitļus, kas griezās. Man vienkārši patika tas, ka ekrānā ir gaisma un kustība. Dzīvē man apkārt ir koks, putekļi un zīmējumi. Te — krāsaini simboli, spilgtas pārejas, skaņas, kas nedaudz līdzinās vecai spēļu automatei no bērnības, kad vēl bija atļauts tērēt piecus santīmus par reizi. Nezinu, vai tas stāsts būs īsti skaists, bet atceros, ka pirmajā nedēļā vinnēju kādus trīsdesmit eiro. Tik maza summa, ka smieklīgi. Tomēr tajā brīdī jutos kā meistars, kurš no skabargas uztaisījis dēli.
Vēlāk es sapratu, ka mana attieksme ir mainījusies. Nav tā, ka esmu aizrāvies. Bet ir vakari, kad es atļaujos sev šo. Es nopērku kafiju, apsēžos virtuvē ar planšeti un iedarbinu spinhub in latvia — tā sauc platformu, kuru izmantoju no sava dīvāna. Tas izklausās smieklīgi, bet man patīk, ka varu spēlēt, neceļoties no mīkstā spilvena. Nevis tāpēc, ka man būtu slinkums iet uz reālu kazino. Drīzāk tāpēc, ka mājās ir mierīgāk. Varu uzvilkt vilnas zeķes, pagatavot tēju, atvērt logu, ja smacē.
Daži noteikti teiks, ka tā ir tikai naudas izmešana. Reizēm tā arī ir. Bet esmu iemācījies vienu lietu: es nespēlēju ar nopietnu rēķinu naudu, nekad neaiztieku to, kas paredzēts ēdienam vai darbnīcas materiāliem. Tas, ko es daru, ir kā neliels eksperiments ar sevi. Kā es reaģēšu uz zaudējumu? Vai es skaitīšu līdz desmit? Vai vienkārši aizvēršu aplikāciju un iešu gulēt?
Atceros kādu piektdienu. Bija grūta nedēļa viens pasūtījums no jauna klienta izrādījās sarežģītāks, nekā solīju. Durvju rāmis neiet kopā. Man bija kauns un dusmas. Vakarā sieva aizgāja ciemos pie māsas, bērni pie vecvecākiem. Paliku viens. Iegriezu klusu mūziku, ielēju glāzi ābolu sulas un sāku griezt spēlītes. Nevis tāpēc, lai aizmirstu. Drīzāk tāpēc, lai paskatītos, vai varu pieņemt kārtējo neveiksmi, kad laimes rats rāda sarkanu, kaut es gaidīju melnu. Un ziniet ko? Zaudēju apmēram divdesmit eiro. Bet, kad aplikācija palika tukša, es iedomājos par rāmi. Tajā brīdī sapratu, ka durvis var izjaukt un pārtaisīt. Neviens sods no augšas mani nepiemeklēs. Viss ir maināms.
Cilvēki bieži jautā, kāpēc es tērēju laiku, skatoties uz bungām. Es nemēģinu izskaidrot, ka runa nav par alkatību. Man ir sava mazā pasaule kokapstrādē. Bet dažreiz cilvēka smadzenēm vajag cita veida ritmu. Tādu, kas nav atkarīgs no centimetriem, līmeņrāža vai akumulatora urbja. Tur ir tikai ticamība. Tu nospied pogu, un nekas nav atkarīgs no tavas pieredzes. Man tas patīk kā medicīniska procedūra pret pārlieku lielu kontroles vajadzību. Es taču visu dienu kontrolēju koku, mēru un griežu precīzi. Tagad saku sev: viss kārtībā, ja process rit tavā vietā un tu vienkārši vēro.
Vēl viena lieta. Mēs ar kolēģi Juri reiz apspriedām azartspēles. Viņš stāstīja, ka dēls reiz aizņēmās no viņa karti un viss. Skaidrs. Bet man ir savs kompass. Kad zaudējuma summa sasniedz piecdesmit eiro, es pieceļos un izeju pagalmā. Elpoju. Skatos uz ziemas koku zariem. Šo noteikti nedrīkst pārkāpt. Tāpēc, kad es dzirdu par cilvēkiem, kas zaudē visu, es saprotu, ka viņi nav izdarījuši manējo neatņemamo soli. Es to nenosodu. Katram sava dzirnaviņa.
Vēl jo vairāk esmu iemācījies novērtēt mazos pārsteigumus. Pirms dažām nedēļām vinnēju simts četrdesmit eiro. Varēju nopirkt jaunu urbjmašīnas komplektu. Bet vietā aizvedu sievu uz restorānu, pasūtījām vistas un sarkanvīnu. Viņa pasmējās, prasīja, vai es šad un tad pievēršos tādām lietām. Es teicu, ka jā, dažreiz vienkārši palaižu riktīgu prieku, griežot spinhub in latvia un cerot uz negaidītu pārsteigumu. Bet man svarīgākais ir nevis summa, bet brīdis, kad viņa satver manu roku un prasa: un tā tu laimēji mūsu vakariņas? Jā, tieši tā.
Sākumā es nemaz nedomāju dalīties pieredzē. Bet nu, kad pats esmu pārdomājis, droši vien gribu pateikt tikai to, ka jebkura spēle var kļūt par skolotāju. Nevis par pelnītāju, nevis par glābiņu no garlaicības. Pat visai nejauša skaitļu kombinācija var likt ieraudzīt, cik daudz mēs paši esam atbildīgi par to, kā runājam ar sevi. Kad zaudēju, mācos teikt: nākamajā reizē, iespējams, būs savādāk. Kad vinnēju, mācos neplūkt spalvas. Mana vērtība nav atkarīga no ekrāna.
Es esmu tas, kurš no ķīvējoša dēļa izgatavo kāpņu pakāpienu. Un vakarā atļaujos uz mirkli paskatīties, kā darbojas ticamība.
Tas bija viens gadījums, par kuru it kā nav ko stāstīt, bet tajā ir mana diena. Mana iecienītākā platforma, kā jau minēju, ir spinhub in latvia. Bet pats jocīgākais, ka es aizmirsu lielo laimestu kombināciju, kamēr atceros, kā Jurkas suns nolaida manu vilnas cepuri. Tā ir dzīve. Nav tā, ka es katru vakaru meklēju azartu. Drīzāk es eju gulēt ar domu, ka esmu pasmējies par sevi. Jo galvenais jau nav tikai tas, ko tu spēlē. Galvenais, ko tu ņem līdzi. Un es noteikti zinu, ka mana meistarība no zaudētiem desmit eiro necieš. Bet možs prāts.
