Pēdējā gada laikā mana dzīve ritēja diezgan vienmuļi. Darbs, mājas, darbs, mājas. Ziemas vakaros, kad ārā jau sen bija satumsis, es bieži vien vienkārši sēdēju uz dīvāna un pārdomāju, ko darīt. Nevaru teikt, ka man nepatīk miers, bet reizēm gribas kādu dzirksti, kaut ko tādu, kas pārsteidz. Tā nu es nonācu pie domas izmēģināt kaut ko jaunu tiešsaistē. Nebiju nekad bijis azartspēļu piekritējs, drīzāk pretēji – uzskatīju to par laika un naudas izšķiešanu. Bet kāds draugs man ieteica paskatīties uz vienu vietni, kur spēles ir vienkārši kā papildinājums vakaram, nevis dzīves jēga. Tā sākās mans ceļš ar vavada bonus, kas sākumā šķita tikai kā vārdu salikums, bet vēlāk kļuva par atslēgu uz pavisam citām emocijām.
Sākums nebija nekas grandiozs. Reģistrējos, jo bija pieejams vavada bonus par pirmo iemaksu. Toreiz domāju – nu labi, iemetīšu dažus eiro, paskatīšos, kas tur notiek. Bija vēls vakars, ārā lija lietus, un es jutos noguris pēc garas darba dienas. Atvēru spēļu automātu sarakstu un izvēlējos kādu vienkāršu, ar augļu simboliem, jo negribēju sarežģījumus. Sākumā griezieni ritēja bez lielām emocijām – zaudēju nedaudz, tad atguvu, tad atkal zaudēju. Bet tajā mirklī es sapratu, ka pats process mani nomierina. Tas bija kā meditācija, tikai ar krāsainiem simboliem un skaņām. Un tad, kad biju jau gandrīz aizmirsis par laiku, pēkšņi uznāca bonusa raunds. Simboli sakrita tā, ka ekrānā parādījās piedāvājums ar papildu griezieniem. Tas nebija milzīgs laimests, bet pietiekami, lai es pamanītu, ka sirds sitas straujāk. Tā bija pirmā reize, kad es sajutu, ka vavada bonus nav tikai mārketinga triks, bet gan reāla iespēja pagarināt spēli un iegūt vairāk prieka par to pašu ieguldījumu.
Pēc tā vakara es sāku pieiet šai nodarbei ar ziņkāri, nevis ar alkatību. Sāku pētīt, kādas spēles ir pieejamas, kādi bonusi tiek piedāvāti dažādos laikos. Pamanīju, ka dažkārt ir kampaņas ar keshbeku – tas ir tad, kad daļu no zaudētās naudas atgriež atpakaļ kontā. Tas man šķita godīgi, jo ne vienmēr taču ir veiksmes diena. Reizēm es spēlēju tikai ar minimālo likmi, lai izstieptu baudu ilgāk. Un tad kādā citā vakarā, kad biju noskaņots nedaudz riskantāk, izvēlējos spēli ar lielāku nepastāvību. Toreiz man paveicās – trāpīju uz bonusa simboliem, kas aizveda uz papildu spēli ar reizinātājiem. Summa, ko izņēmu, nebija tāda, par ko varētu pirkt automašīnu, bet tā bija pietiekami liela, lai nākamajā dienā aizietu uz veikalu un nopirktu sev jaunas ziemas zābakus, par kuriem sen biju domājis. Tas bija patīkami – nevis tāpēc, ka nauda krita no gaisa, bet tāpēc, ka nejaušība sagādāja prieku ikdienas lietās.
Laika gaitā es sapratu, ka šī nodarbe nav par naudu. Tā ir par to, kā tu jūties procesā. Es nekad nespēlēju ar naudu, kuru nevaru atļauties zaudēt. Vienmēr izmantoju tikai to, ko esmu gatavs vienkārši iztērēt kā izklaidei – tāpat kā aizietu uz kino vai nopirktu labu grāmatu. Un tieši šī attieksme man palīdzēja izvairīties no vilšanās. Kad tu zini, ka zaudējums ir daļa no spēles, tu vairs neesi tik saspringts. Un tad arī laime biežāk uzsmaida. Vēl viena lieta, ko pamanīju – jo mazāk es gaidu, jo vairāk notiek. Kad es sēžu un domāju ""tagad man noteikti jāuzvar"", nekas nenotiek. Bet, kad es vienkārši baudu griezienus, klausos mūziku un skatos, kā simboli krīt, tad pēkšņi parādās kaut kas interesants. Tāpēc es vairs neuztveru to kā veiksmes spēli, bet gan kā veidu, kā atslēgt prātu no ikdienas problēmām. Un vavada bonus šajā ziņā ir kā papildu kārtis rokā – tas dod iespēju spēlēt ilgāk, riskēt mazāk un baudīt vairāk.
Mans draugs, kurš man to visu ieteica, tagad bieži jautā, vai es joprojām spēlēju. Es atbildu – jā, bet ne tā, kā tu domā. Es to daru tikai tad, kad jūtu, ka man vajag nelielu piedzīvojumu. Piemēram, svētdienas vakarā pirms darba nedēļas sākuma. Es apsēžos, atveru vietni, paņemu vavada bonus, ja tāds ir pieejams, un pavadu stundu vai divas. Dažreiz es neko neuzvaru, un tas ir labi. Dažreiz es uzvaru nedaudz, un tas ir jauki. Bet galvenais ieguvums nav naudā. Tas ir stāsts, ko es varu izstāstīt draugiem, tas ir sajūta, ka esmu izklaidējies, un tas ir miers, ko es gūstu, jo esmu iemācījies kontrolēt savas emocijas. Es vairs neskatos uz azartspēlēm kā uz veidu, kā nopelnīt. Es skatos uz tām kā uz hobiju, kas prasa saprātu un mēru. Un tieši tāpēc es varu teikt, ka mans skatījums uz izklaidi ir mainījies. Tagad es zinu, ka arī nejaušība var būt draudzīga, ja tu pret to izturies ar cieņu. Un, ja kādreiz jūtat, ka vakars ir garlaicīgs, varbūt ir vērts pamēģināt – tikai atcerieties, ka jebkurš bonuss ir tikai instruments, nevis mērķis.
